Stāsts par Džonija Mārlova četrpadsmit gadiem cietumā par dēla apgraizīšanu.

Divi sargi iegāja manā kamerā, kamēr trešais gaidīja pie durvīm. Pirmais sargs mani atgrūda atpakaļ, kamēr otrais sargs iegāja kamerā, vilkdams diezgan garu, tievu zāģripu. Manas domas rosījās. Kas tas varētu būt? Es biju iebiedēts un apmulsis. Es atcerējos neskaitāmās reizes, kad sargi mani bija situši ar dūrēm, zābakiem un nūjām. Pirmais sargs mani atgrūda pret manu guļvietu. Zāģripu pagrūda man priekšā. Man nebija kur skriet, un nebija nekādas iespējas aizbēgt! Mana sirds dauzījās nežēlīgi! Pirmais sargs satvēra mani aiz galvas, pavilka uz priekšu un pagrūda uz zāģripas. Mani pārņēma bailes! Vai viņi mani grasījās izvarot? Trešais sargs meta važas otrajam sargam. Abi sargi uzlika man roku dzelžus uz plaukstu locītavām, tad piestiprināja važas pie manām potītēm, aptinot tās ap roku dzelžiem, tā ka es biju sasieta ar rokām un kājām, noliekusies pār zāģripu. Es sāku lūgt Dievu pēc žēlastības. Es zināju, ka mani tūlīt izvaros. Es kļūdījos...